Daži ieteikumi kristadelfiešiem
Šis ir brīdis, kad mūsu kopienā tiek aplūkota alkahola problēma. Aptuveni 14 miljoniem amerikāņu ir problēmas ar alkaholu(1); 43% amerikāņu ģimenēs ir pastāvējusi šī problēma(2). 10% strādājošo Amerikā ir alkoholisma problēmas skarti. Kā minimums dubultīgi šī lieta skar Krieviju un citas daļas austrumeiropā. Ja kāda cita slimība skartu valsti tādā mērā kā alkahols, valstī būtu jāizsludina ārkārtes stāvoklis. Patiesībā alkaholisms ir lielākā slēptā problēma. Tas, ka esam kristadelfieši, nepadara mūs imūnus no šīm problēmām. Tas nozīmē, ka daudzi kristadelfieši ir spiesti cīnīties ar alkaholiķiem sev blakus, arī tiem, kuri ir viņu radi vai arī ir dārgi viņu sirdīm. Šī mācība tad arī ir priekš viņiem; tā nenorāda uz izveseļošanās veidu no paša alkaholisma.
Savā ziņā es esmu pilnībā nekvalificēts lai rakstītu šo mācību. Es nekad neesmu bijis alkaholiķis, nedz arī man kādreiz būtu bijušas kādas problēmas ar alkaholu. Es uzaugu ģimenē, kurā alkahols bija pieejams un tika lietots, bet es to nekad netiku ļaunprātīgi izmantojis. Es dzīvoju ar sievu, viņa lieto alkaholu ļoti mēreni. Esmu pavadijis savu dzīvi dzīvojot un sludinot nabadzīgākajām pasaules daļām, no tiem vairākums pieaugušo ir dzīvojuši bijušajā padomju savienībā. Šeit ir augstākais alkahola atkarībā kritušo skaits. Strādājot ar cilvēkiem un koncentrējoties savā darbā, vienmēr esmu bijis individuāls- alkahola problēma ir atkārtoti cēlusies un augusi. Es jūtu īpašu nastu slāvu pasaulē it ipaši, šeit alkahola lāsts ir lielākais kā nekur citur. Esmu redzējis vairāk nekā daudz, skatoties no malas- kauns, sāpes un cilvēku ciešanas, kas notiek ģimenēs, kurās ir šī problēma. Šīs lietas rezultāts ir tāds, ka izlēmu atgriezties 1990.gadā, un sev nosolijos nelietot alkaholu vispār. Esmu pat tad redzējis par daudz sāpju alkaholiķu, kuri “dzer ar mēru” dēļ. Man nav bijis grūti turēt savu solijumu. It nemaz. Man ir tik daudz jauki draugi- kristieši, kuri, diemžēl ir alkaholiķi. Mana darbība mīlestībā uz viņiem, saskaņā ar manu sirdsapziņu saka: “Klau, izbeidz dzeršanu. Pavisam. Es nedzeru; it nemaz. Es to nedaru Tev aiz muguras, kad Tu neredzi mani, kad esmu vientuļas ceļmalas restorānā vai kad esmu lidmašīnā, kurā stjuarte nes vīnu apkārt. Es esmu ar Tevi. Tādēļ nekad nedod sev iemeslu iedzert kaut “ar mēru”,jo tā daru arī es, es nedzeru.” Šī ir mana personīgā atziņa no Pāvila vārdiem nedarīt lietas kas ir patīkamas mūsu prātam, tomēr liek apkārtējiem paklupt. Viņaprāt, mums nevajadzētu darīt neko, pašam vai publiski, kas varētu stimulēt atgriezties bijušajās lietās, kuras bijušas pilnas grēka, kā mēs to varam lasīt viņa vēstulēs romiešiem un korintiešiem. Pirmajā gadsimtā tā bija elkdievība. Mums, vismaz man,tā kā es dzīvoju ārpus A-Eiropas, tas ir alkahols. Tādēļ nedariet neko, kas varētu ierosināt ticīgo, kura dēļ ir miris arī mūsu kungs Jēzus, atgriezties pie šīs lietas. Un tas ir arī mans skatijums Vecajā Derībā, pavēlēt nelikt piedauzības akmeni aklajam, t.i.- nedarīt neko tādu, kas liktu citam krist. Tas prasa laipnību, neliekuļotu mīlestību- nedot kādam mazāko iemeslu pakrist (2.Korintiešiem, 6: 3,4) Pat manās kāzās- es biju vienīgais, kurš neiedzēra pat nelielu malku svinībās. Šī nav lieta, ar ko lielos, tas vienkārši man neprasija nekādus upurus. Es neiestājos par pilnīgu alkahola nelietošanu, lai arī tāda ir mana personīgā nostāja(3). Es Jums stāstu par to, jo pazīstu daudzus ar alkaholu sirgstošus draugus, kuri ir arī manējie (un viņu ģimenes lasīs šos vārdus, pārējie arī.) Es gribu Jums atgādināt, no kurienes nāku. Lai nu kā, šī mācība ir ne tik daudz priekš alkaholiķiem, kā viņu ģimenēm un draugiem. Es īpaši vēlos, lai Jūs saprotat, ko esmu redzējis… Tās mokas, kurās Jūs esat. Un gluži tāpat kā Jums, man tas rūp, un tādēļ es neesmu lietojis alkaholu vispār nu jau 14 gadus [izņemot svētā vakarēdiena vīnu], un lūgšanās esmu rakstijis šo mācību.
Rīga, Latvija
Saturs
1. Sapratīsim alkaholiķi
1.1 Ievads
1.2 Atteikšanās
Dziļākas izpratnes nodaļa: Ticība, ka Dievs redz un zin visas lietas
1.3 Daži medicīniskie aspekti
Dziļākas izpratnes nodaļa: Ticība, ka cilvēciskas būtnes ir Dieva radītas
1.4 Vaina
1.5 Grēka un kārdinājuma daba
2. Saprotot savu atbildību
2.1 Ievads
2.2 Atteikums
2.3 Palīdzam vai nespējam palīdzēt?
2.4 Nošķiršanās
2.5 Pacietība un piedošana
Dziļākas izpratnes nodaļa: Nožēla un piedošana
3. Bībeles atbilde
3.1 Ievads
3.2 Saskatīšana un notiesāšana
Dziļākas izpratnes nodaļa: Patiesība: Bībeles analīze
3.3 Nožēla
3.4 Jaunā dzīve
4. Pēc uzvaras
5. Secinājumi
Pielikums 1: Divpadsmit soļi
Pielikums 2: Dažas kristadelfiešu iespējas
1. Sapratīsim alkaholiķi
1.1 Ievads
Mēs visi pārāk bieži koncentrējamies uz problēmas simptomiem. Tava sieva dzer. Tādejādi bērni saņem maz rūpju, tiek atstumti, parādās naudas problēmas, tas sagādā raizes, viņa koncentrējas uz pudeli, ne uz Tevi, vel mazāk uz ko citu… Taču lai viņu glābtu, vīram ir viņa jāpieņem un jāsaprot. Nav tik liela nepieciešamība saprast kādēļ viņai ir šī lieta, tas lai paliek labāko psihoterapeitu ziņā, svētie raksti vairāk vai mazāk klusē par šo lietu. Bet drīzāk vajadzētu mēģināt saprast kas viņai jāpiedzīvo kā alkoholiķei.
1.2 Atteikšanās
Atteikšanās ir izeja no alkoholisma. Šo slimību Tu neapzinies vai neapzināsies, ka Tev tā ir. Garā ceļā alkaholisms paņem sevī garu, tas like fiziskajam ķermenim un garam novājināties, parasti tā ir pirmā lieta, ja gribam būt atklāti pret sevi. Vispirms nāk nelieli meli. Bet jau pašā sākumā alkaholiķis ir melojis sev:
Man izdzēru tikai divas… Es nebiju dzēris nedēļu… Es nedzeru tā, kā to dara… [Toms, Jānis, Sergejs, Svetlana, Sāra…]
Meli progresē, liekot melot jau drīz vien tiem, kuri ir apkārt alkaholiķim. Jebkurš mēģinājums palīdzēt ir bijis bezjēdzīgs vai ir beidzies ar viņa atteikšanos turpmāk runāt par to. Grēks nav parādijies. Tad mēs stāvam tieši pretī morālajai izejai. Melošana ir grēks. Un kā mēs zinam no svētajiem rakstiem ļoti labi, labas sirds atgriešanās var būt ļoti mānīga. (Jeremijas 17:9) ‘Sātans’ mūsu sarunvalodā ir kārdinātājs; mēs paši sevi kārdinām grēkā. Ļoti reti mēs paši ejam apzināti pretī Dievam un viņa ceļiem. Mēs attaisnojam savas darbības, sakot sev, ka esam īpašā sitoācijā, ka mūsu gadijumā mūsu rīcība ir attaisnojama. Tātad alkaholisms sākas ar melošanu sev, Dievam, tad citiem. Alkaholiķis savā dzīvojamā rajonā veido melu tīklu, daļēji tādēļ, ka viņam apkārt esošie sāk viņam neuzticēties un beidz viņu atbalstīt. Viņš melo par to, cik daudz izdzēris, izmanto citu aizsegu, atvainojas. Viņš bieži apzinas, ka ir uzcēlis sev atbalsta tīklu, balstītu uz meliem, kas atvieglo viņa problēmas, kas saistītas ar dzeršanu. Tas nenozīmē, ka viņam apkārt esošie ir vainīgi. Laiks kopā ar alkaholu veido gluži kā tādu vardes sindromu- varde izleks no vāroša ūdens, ja būs tajā iemesta, taču tā tur paliks, ja tiks ielaista aukstā ūdenī un tā temperatūru pamazām palielinās, pat tad, ja karstums to iznīcinās. Šī lieta būtu jāapzinas skaidrā prātā esošam alkaholiķa atbalsta grupas loceklim, lai redzētu patieso sitoāciju. Realitāte ātri vien liks sevi manīt, ja būs kāds progress ceļā uz atgriešanos normālā dzīvē, vai kā minimums mēģinot dzīvot tā, kā Dievs to sludina darīt. Alkahola slimība funkcionē ļoti smagi un neļauj realitātei iejaukties slimnieka apziņā. Alkaholiķis koncentrēs Tavu uzmanību specifiski- “ Es nebiju ēdis bērna pārtiku, kā Tu mani apsūdzēji, ka it kā biju darijis… Es tiešām nebiju to ēdis… Tavā rīcībā šobrīd ir zināmi naudas līdzekļi… Es taču dzēru alu, ne šņabi…”; Tā notiek izvairīšanās no šausmīgās lielās realitātes bildes saskatīšanas, bēgot no īstenības. ‘Ceļš uz patiesību’ ir plašāka nozīme vārdam ‘ārstēšana’. Alkaholisms efektīvi grauj personību, ārstēšana ir personības pārkārtošana.
Tā kā slimība progresē, tad arī meli, un arvien vairāk un vairāk cilvēku tiek iesaistīti nepatiesības tīmeklī. Šis ir iemesls kādēļ alkaholisms ir nopietns grēks. Nepatiesības un maldināšanas dēļ šī lieta nonāk pilnīgā pretstatā ar to, ko mūsu Debesu Tēvs sludina. Viņš redz mums cauri, un, ja mēs tam ticam, mēs varam būt pilnīgi atklāti viņam. Alkaholiķis vienmēr kaut viltus ceļā sevi nodrošinās ar skaidru naudu, pieejamu alkaholu un laiku un vietām, kur iedzert. Meli slēpj viņa plānus, taču drīz vien ir vajadzīgi vēl vairāk melu, lai padarītu iepriekšējos ticamus. Kad meli kļūst par neatņemamu dzīves satāvdaļu, pienāk diena, kad viņš melo par lietām, par kurām viņam nebūtu jāmelo- tas notiek piespiedu kārtā. Šis papildus apstāklis ir jāņem vērā, kad notiek alkaholiķa ārstēšana, tas nav vienkārši tā, it kā viņš būtu uzņēmis alkahola devu un tagad viņam būtu jāpārtrauc tas darīt.
Tie, kas cenšas palīdzēt, mēdz izdarīt būtisku kļūdu, cenšoties izdabūt solijumu no akaholiķa nekad vairs nedzert. Alkaholisms ir saistīts ar sevis maldināšanu, meliem, atkārtotām neveiksmēm. Tā ir tikai alkaholisma problēmas sastāvdaļa, ka viņi netur tādus solijumus kā šos. Līdz beidzot viņš nonāk galējā stadijā. Tālākās lauztā solijuma sekas ir tādas, ka šī vājuma apziņa baro vainas kompleksu un noved pie sevis nīšanas, šie ir būtiskākie iemesli, kādēļ alkaholiķis turpina dzert. Tas tikai padziļina problēmu.
Ir grūti definēt ‘kādēļ’ alkahoisms paņem savā varā. Cēlonis iziet no mūsu prātiem. Mēs esam labāk sagatavoti lietām un problēmām, kurām zinam, ‘kādēļ’ tās notiek. Nenosakāma ir tā robeža, kurā kāds varētu atzīt sevi par alkaholiķi, var tikai konstatēt faktu. Šī lieta priekš alkaholiķa ir nebūtiska. Aizmirsti ‘kādēļ’. Reāli alkaholiķis ir alkaholiķis. Pieņemot neizskaidrojamo alkaholiķis dodas taisnā ceļā uz ticību Dievam, nezināmā ‘augstais spēks’ par kuru anonīmie alkaholiķi runā “12 soļos”. Neizskaidrojamais noslēpums liek kādam no viņiem griezties pie Dieva; neizskaidrojamajam ir jātiek pieņemtam. Šis noteikti bija iemesls, kādēļ atejists un psihiatrs Karls Jungs atzina par nepieņemamu baudīt alkaholu. Tas stāv aiz medicīnas un aiz psiholoģijas. Pieredze cīņā ar grēku māca, ka patiesībā cilvēks nenosaka savus ceļus (Jeremijas 10:23) Tas izskaidro, kādēļ pat neticīgie alkaholiķi bieži paaugstina savu garīgo stāvokli kamēr cīnās ar savu problēmu. Mums vajadzīgs izmantot Dieva patiesību, kamēr vīrieši un sievietes savās cīņās ceļas un krīt, un likt to lietā.
Kā pēcvārds- būtu jāatceras, ka alkaholisms nepazīst robežas. Tas aizgrābj kā prezidentu, tā zemnieku Krievijā [un arī visas sabiedrības šķiras starp]. Pastāv stereotips, ka vairāk vīriešu nekā sieviešu ir atkarīgi, taču tas pakāpeniski kļūst arvien mazāk patiesi pat Krievijā. Amerikas Savienotajās Valstīs aptuveni 50% alkaholiķu ir sievietes. Tas ir novērots tādēļ, ka alkaholiķe- sieviete skaitās lielāks kauna traips, tādēļ viņām ir grūtāk tikt līdz ‘atteikšanās’ fāzei. Viņu ģimenēm būtu jābūt iejūtīgām pret šo faktu.
Ticība, ka Dievs redz un zin visas lietas
Ījabs to zināja, viņš teica, ka viņam būtu neiespējami iekārot sievieti. Viņš patiesi ticēja ka Dievs ir viszinošs. “Kādēļ tad man būtu jālūkojas pēc jaunavas? [Kā draugi bija iedomājuši, ka viņš būtu lūkojies] Vai tad Dievs neredz visus manus ceļus, vai tad viņš nav izskaitijis visus manus soļus?” (Ījaba 31:4) Līdzīgi viņš tika atgādinājis Israēla ļaudīm: “ Vai gan kāds pats spēj noslēpties tā, ka es viņu neredzētu? Teica tas Kungs. Vai gan es neesmu radijis debesis un zemi?” (Jeremijas 23:24) Konteksts aicina cilvēkus izbeigt viņu grēkus. Mums jāpieliek pūles, lai ieietu Debesu valstībā, jo Dievs zina ikkatru mūsu domu un darbu, lai beigu beigās tos visus tiesātu. (Ebrejiem 4: 11-13) Kalna sprediķa jēga patiesībā ir gudrības, ko Dievs redz un zin, pārnešana realitātē. Mūsu domas ir vienādas ar mūsu darbiem; tomēr mēs bieži domājam, ka esam pietiekoši gudri lai tās neizrādītu darbībā, kas kaut mazākā mērā beidzas ar neveiksmi. Un tomēr Dievs redz mūsu domas un to patiesos iemeslus. To izprotot, tas palīdzēs izvairīties no lielākajām briesmām ticīgā dzīvē: kad ārēji esam ticīgi, taču iekšēji ne. Brālis Freds Barlings ir teicis: “ Ko Dievs mīl, tas ir cilvēks, kurš ir īsts cauri un cauri; kurā iekšējais un ārējais ir pilnīgi vienoti; kurā dominē īsta pārliecība, “tādu viņam būs jāredz mani”” Pievērsīsim uzmanību kā Kungs Jēzus sāk katru savu vēstuli garīdzniekiem, sākot ar: “Es zinu…” Viņš bija viszinošs pār saviem ļaudīm, nepieprasot atbilstošu izturēšanos. Viņa kritika pār šiem garīdzniekiem nozīmē, ka viņi nebija rēķinājušies ar faktu, ka Jēzus viņus redzēja, viņus un viņu ceļus.Anna atspoguļoja Dieva gudrību; uz šī pamata viņa aicināja Ēliju nebūt lepnam un nelietot pret viņu smagus vārdus, tieši tādēļ ka: “nerunā vairāk pārkāpjot lepnuma robežu, nepieļauj cietsirdībai nākt no tavas mutes: jo tas Kungs ir gudrības Dievs un Viņš izsver darbus šeit un tagad, jo Viņš redz visas lietas. (1 Samuēla 2:3)
Ēbreju vēstulē atspoguļota droša pārliecība par Dieva ceļu dabu. Vispārējs ebreju ‘redzēt’ , it īpaši kad lietots par ‘Dieva acīm’ nozīmē arī ‘paredzēt’. Abrahāms mierināja Īzaku, ka Dievs pats sev izredzēs Dieva Jēru. (Pirmā Mozus 22:8) Vieta “Jahve- jire” nozīmē- Dievs izrauga, vai arī – Dievs paredz. Līdzīgi notiek, kad Sauls like saviem vīriem atrast kādu, kurš prot koklēt. (1. Samuēla 16:17) Kad Hagars teica “Tas Kungs ir mani redzējis” viņa pateicās Tam Kungam, ka Viņš viņu izvēlējis. Ko tas nozīmē praktiski- ka Dievs redz visas lietas un var nodrošināt mūs visos apstākļos, jo Viņš redz un zin visas lietas.
Tas Kungs redz un zin visus veidus, kā mēs varētu vislabāk uzsākt savas dzīves pirms ejam pie viņa lūgšanā un veicam meditāciju. Jeremija atklāja savu jēgu Dievā, viņš zināja, ka Dievs pārbaudī sirdis un īkstis (Jeremijas 11:20) Šis varētu būt iemesls, kādēļ tāds vīrs kā Jeremija bija mazliet ‘rupjš’ ar Dievu, lai ko viņi justu, viņi visu sirdi izlika Dievam. Viņi tāpat zināja, ka Dievs redz viņu domas… Nav jēgas izteikt jaukus vārdus lūgšanā, kamēr smagās jūtas paliek sirdī. Psalmos cilvēki runāja rupjāk ar Dievu, nekā mēs to daram. Viņi izlēja savas jūtas, savas dusmas un neapmierinātību ar saviem ienaidniekiem, viņu nespēju saprast, kā Dievs darbojas… Tā viņi atstāja to ‘gaisā karājoties’ Šķiet, ka viņiem nebija distances sarunās ar Dievu, it kā Viņš būtu kāds draugs vai paziņa. Dāvids lūdz atriebt tam Kungam savu taisnību (Psalmi 35:23) viņš protestē ka viņš būtu pareizs un cik tālu viņš ir no tā kunga, lai viņu tiesātu. Arī pravieši reizēm nonāk diskusijās par pravietojumiem, ko viņi ir izteikuši. Emocijas, ko Dāvids ir izjutis, kā šķiet ir: “nolādēt tos ļaudis!”, bet viņš šīs jūtas izlēja Dievam un lūdza viņam tos nolādēt. Kad mēs jūtam netaisnību no saviem ienaidniekiem, līdzīgi kā Dāvids, mēs varam:
1. Lūgt atriebību, taču šādi mums nevajadzētu reaģēt pēc Bībeles. Nepieļaut ciešanu un dusmu jūtas, lai gan tās mēdz uzpeldēt kaut kā. Tādā gadījumā mēs pievienojamies tiem miljoniem cilvēku, kuri cieš šajā pasaulē, un kuri to izgāž uz citiem.
2. Vai arī mēs varam rīkoties līdzīgi kā Dāvids to darīja- paņemt savas jūtas, pavisam tādas kādas tās ir, nenogludinōt asumus, un tad izliet tās Tam Kungam lūgšanā un ļaut viņam izlemt savu sāpi. Līdzīgi notiek modernajā psihiatrijā- mēs nevaram likvidēt savas jūtas, tādēļ mums tās jāizliek atbilstošā veidā.
Pēdējo iespēju es saprotu kā veidu, kā notika nolādēšana Psalmos. Šie cilvēku jūtu uzplūdumi tika Dieva lūgšanu uzklausīti. 137. Psalmu rakstot, viņš sēdēja neapmierināts Babilonas upmalā, ar savu arfu karājoties vītola zarā, ņirgājoties (Psalmi 137:3) par Babilonas iekarotājiem, kuri bija veduši viņu gūstā… Viņš jutās tik nikns uz viņiem. It īpaši kad tie mēģināja viņu piespiest dziedāt vienu no tempļa dziesmām. Un kā jau ass vīrs dara, viņa prāts nesās no vienām ciešanām pie citām. Viņš atcerējās kā Babilona tika sagrābta, Ēdomiešu brāļi netika palīdzējuši Ēbrejiem (Obadijas 11,12) Viņi sapuišoja Babilonas kareivjus nojaukt templi, sakot ‘Iznīciniet to, iznīciniet, kaut līdz pašiem pamatiem’ Un ar dusmām un asumiem šis jūda lūdz asarās, kā viņš atceras Ziona templi “ak, Babilonas māsa…” Viņam vajadzētu būt laimīgam par atlīdzību, ko viņš saņems par savu kalpošanu. Laimīgam viņam vajadzētu būt, tādēļ, ka tie tika izmesti pret klinti. Dievs redzēja viņa sāpošo sirdi viņa lūgšanā un savā ziņā tie visi tika piepildīti. Šie vārdi ir rakstīti Jāņa atklāsmes grāmatā 18:8,21 un ar tiem tika pateikts, kas galu galā notiks ar Babilonu. Tās bērni tiks mesti pret Jēzus Kristus klinti, pret akmeni (Daniēla 2:44) viņa atgriešanās laikā. Viņš sašķaidīs gabalos Babilonas pavēlniekus, kuri bija pret Viņu nostājušies.
Šie psalmi met izaicinājumu mums, kā mūsu agrākie brāļi izlēja savas dvēseles, savas dusmas, savas šaubas un bailes, savu prieku un pārpilnību arī… Dievam, kurš dzird lūgšanu, Dievam, kurš jūt rūpes pār mums, kurš jūt mūsu sajūtas, kurš redz un zin visas lietas, kuras rosās cilvēka sirdī, pat stiprāk nekā Kungs Jēzus. Lai ko mēs nelūgtu, šīs īpašības paliks vienmēr, lai kur mēs nebūtu ieslīguši, vai dubļu jūrā, vai viduvējībā, tajās pašās standarta frāzēs vai tēmās… Pat ja būtu ļaunāk, pat ja Dievs tikai redz un dzird visas lietas, mūsu sirdis mūsu lūgšanās, kaut vai formālā lūgšanā un ņem vērā pārējās jūtas? Ļaujot tādejādi mums izteikt visu kas mūsos… Mēs atrastu vienreizīgu terapiju cīņā pret dusmām un sāpēm.
Pāvils divas reizes apliecina saviem klausītājiem, ka viņš runā patiesību, jo viņš runā Dieva tēla klātbūtnē (2.Korintiešiem 2:17; 12:19). Patiesībā Dievs ir visur caur Svēto Garu, ka viņš eksistē, mums būtu jāiet viņa ceļos arī mazākajās lietās pilnīgā ticībā. Tiesas Dienā nosodītais Israēls zinās, ka Dievs ir dzirdējis ikkatru viņu vārdu; taču ja mēs pieņemam šo faktu, tad mums būtu jāiegrožo savi vārdi. Un pēc mūsu vārdiem mēs tiksim attaisnoti (Ezras 35:12). Viszinošā Dieva atspulgs veic brīnumu, ar Viņa jūtīgumu pret cilvēka uzvedību. Viņš pamana pat sievietes ķermeņa valodu (Jesajas 3;16) un nosodija viņus to ceļu dēļ, kurus viņi gāja. Tik tuvu Viņš vēro cilvēka uzvedību. Anna savā lūgšanā teic: “Tas Kungs ir gudrības Dievs, viņš sver darbus” t.i. tie netiek tiesāti nekavējoties, taču tie noteikti tiks tiesāti. (1. Samuēla 2:3).
Tā kā Dievs redz un zin visas lietas, mums jāapzinas, ka Viņš redz un saprot arī nezrunātās zīmes mūsu vārdiem. Ījaba nožēlas pilnie vārdi (Ījaba 40:5) tika Dieva pamanīti, tā kā viņš sevī skaļi Dievu nosodija, jo, iespējams, tie tika izteikti kā maska Ījaba iekšējām jūtām, ka Dievs esot bijis netaisns pret viņu (Ījaba 40:8) Bet kad Ījabs efektīvi izmanto tos pašus vārdus Ījaba 42:6, Dievs tos pieņem. Dieva spējai redzēt būtību tēlōšana netiek cauri. Viņš pilnībā izdibina pamatu zem vārdiem, kurus lietojam.
Iespējams, ar nodomu divdomība lietota ebreju tekstā Jesajas 44:21:”Ak, Israēl, tu netiksi manis aizmirsts” būtu jātulko: “viņi mani neaizmirsīs”. Dievs mūs nekad neaizmirst, tam jāiedvesmo mūs nekad neaizmirst Viņu ikdienas dzīvē. Rīkoties pārliecībā, ka Dievs neredz mūs oilnīgi visos mūsu ceļos nozīmētu neatzīt viņa eksistenci. Babilonā rīkojās pamatojoties uz “Neviens mani nav redzējis… Šeit esmu es, neviena cita šeit nav” (Jesajas 47:10) Viņi piešķīra Dieva vārdus sev kā savējos, viņi tēloja Dievu savās domās it kā viņu ceļi nebūtu redzami augstākiem spēkiem. Mums visiem ir briesmīga nosliece darīt to pašu.
1.3 Daži medicīniskie aspekti.
Alkaholisms ir netikumīga, lejupejoša spirāle, gluži kā nodošanās jebkuram grēkam, tas, protams, ved uz psiholoģisku pašsaārdīšanos. Organisma vielmaiņā nonākušais alkahols, un ilga alkahola lietošana lielos daudzumos, noved pie lietotāja cirozes- tas ir nobijies un attīsta audzējus. Alkaholiķa vājā veselība turpina veicināt depresiju un bezcerību, tādejādi arī lielāku alkahola patēriņu. Alkaholam nokļūstot asinsritē, tas nekavējoties iet uz smadzenēm, tas ietekmē smadzeņu garozu- vietu, kas veic atmiņas, sirdsapziņas un vērtēšanas funkcijas. Taisnā ceļā mēs redzam morālo konfliktu, kas pastāv alkaholismā un dzeršanā. Alkahols ir depresants, ir jāzin, ka tas rada vēl citas problēmas, kuras rada alkahola lietošana lielos daudzumos. Tā kā tas ir depresants, alkaholiķim būs problēmas seksuālajā dzīvē- impotence un grūtības sasniegt orgasmu. Alkahola lietotājam ir arī hormonālas izmaiņas.Testosterons vairs nav apturēts kā tam vajadzētu būt, tas spēj radīt 50% hormonu kritumu vīrieša organismā. Sievietēm tā ir kā nespēja adekvāti pārvērst estrogēnu estradiolā, kas iejaucas vagīnas gļotošanās un menstruālajos procesos. Apvienotās garastāvokļa maiņas reizēm noved alkaholiķus pie psiholoģiskas vai verbālas aizskaršanas veidos, kādus tie nekad nelietotu skaidrā prātā. Alkahols šķīst gan ūdenī, gan taukos, tādejādi pārņemot nervu šūnas ļoti vienkārši. Šie bēdīgie alkahola lietošanas rezultāti ir ģimeņu un attiecību sabojāšanās neatgūstami. Protams, arī nauda bieži vien mēdz iztecēt. Alkaholiķis izdod lielas naudas summas dzeršanas vajadzībai, riskējot ar savu darbu. Šīs bailes bieži dominē ģimenē, kurā alkaholiķis ir vīrietis. Alkaholiķis pamato savu dzeršanu, vainojot ģimeni un draugus, sākot izvairīties no tiem. “Tādēļ, ka alkahols satur tukšas kalorijas, lietotājs jūtas silti un palaiž garām piemērotu pārtiku. Nepietiekams uzturs novājina.”(4) ,un netikumīgs veselības novājināšanas cikls turpinas. Regulāras un barojošas maltītes ir viens no veidiem, kā palīdzēt viņam vai viņai.
Mēs pieņemam, ka alkaholisms ir drīzāk prāta slimība, ka alkaholiķis dzer saprāta normas novirzes dēļ, tādejādi ārstēšanu var panākt ar atmaigstot gara/prāta lietām. Alkaholiķi nevar sev uzticēties, saviem nodomiem, jūtām vai lēmumiem. Viņi sevi pārliecina ka iedzers tikai reizi, nepastāvīgi tā “beidzot” dzeršanu. Vēlme pēc alkahola un vajadzība izdzīvot kā aktīvam alkaholiķim pārvērš viņus par uz sevi pašcentrētiem cilvēkiem, visas pārmaiņas ir manipulācijas, lai varētu turpināt dzeršanu. Šī slimība, ir tā, kas parliecina viņus turpināt, lai ko tas nemaksātu. Dīvaini, ka mūsu kultūra slavina sevi; melu apskautais bizness tiek skaitīts kā gudrība, pārtikas, apģērba, materiālā pārpilnība tiek uzskatītas kā veiksmes pazīmes. Pietiekošs daudzums ar naudu un darbs blakus alkaholam tiek izjusti kā daļa mūsdienu kapitālista sapņa. Paļauties uz augstāku spēku, apzināties, ka tā priekšā esam nespējīgi… Tā tiek uzņemta kā vājuma pazīme. Bet meli, pašapsēstība, pārspīlēta izturēšanās, tās visas ir alkaholismam līdziejošas sastāvdaļas. Lai izlauztos no alkaholisma, ir jāizdara kaut kas pretrunā ar šo kultūru. Kunga Jēzus mācība tādejādi ir radikāla, šādas dzīves uztveres graujoša lieta.
Izjautājot viņus par viņu izturēšanās cēloņiem, atbilde skan ”Es vienkārši nezinu, kas notika” Kad ģimene šausta ar jautājumiem “Vai Tu stulbs esi? …vai Tev nerūp? …kādēļ Tu vienkārši nevari pateikt ‘nē!’…? Viņi redz patiesību, taču prāts iemānas atmest šīs domas. Viņiem paaugstinās lielāka mazspēja pret apkārt esošajiem, tajā skaitā bērniem. Domas paklausa sirdsapziņai uzņemot un lietojot alkaholu. Darbs cieš, var tikt zaudēts darbs un ģimene. Šis cikls padziļinās. Persona ir ne mazāk iznīcināta kā ķermenis, taču pašcieņa ir tik attīstīta, ka tam vairs nav nozīmes. Kad galu galā beidzas galējā nolieguma fāze un īstenība top aptverta, Bībele liek uzsvaru vērtībai, ka cilvēks drīkst iet virsū alkaholiķim ar visu sparu.
Alkaholiķa asins testu izdarot, nav manāmas slimības pazīmes t.i. atkarības līmeņa faktors. Taču kā ar jebkuru atkarību izraisošu lietu, jo vairāk alkahols ir pieredzēts, jo lielāka ir ķermeņa iecietība pret šīm vielām un vairāk ir vajadzīgs, lai sasniegtu iepriekšējo efektu- mieru, atslābumu, labu jušanos un tml. Tādēļ nav labuma no pašapmāna, sakot “Es varu izdzert daudz alus nekādi neietekmējoties” . Cilvēkam, kurš līdzīgi runā ir problēma, viņš ir ātrā ceļā uz traģēdiju, bēdīgu pašiznīcināšanos. Tā kā alkahols tiek turpināts uzņemt, dziļas alkas pēc tā attīstās, kurām būtu jātop apmierinātām. Tā ir dzīva līdzība mūsu atbildībai ar regulāru grēku. Ķermenis paliek atkarīgs no atkārtotas alkahola uguns. Dzeršanas pārtraukšana ir tikai draudzīga starp draugiem; alkaholiķis turpina dzert viens. Līdz stāvoklim, kad persona nonāk pilnīgi atkarīga un ir biežāk reibuma stāvoklī, nekā skaidrā. Kad atkarīgais nolemj beigt, pat heroīna lietotājs, nāk grūti izvilkšanas simptomi, taču parasti tie nav dzīvībai bīstami. Ar alkaholu ir savādāk. Stipri pieredzējušam alkaholiķim, kurš pēkšņi pārtrauc, ir nepieciešama atbilstoša samazināšana ar profesionāļu atbalstu. No 8% līdz 24% šāda līmeņa alkaholiķu, kuri izbeidz pēkšņi, nomirst tādēļ, ka to dara tik ļoti pēkšņi. Viņi sevi nogalina, lai varētu dzīvot. Es to pieminu tādēļ, lai neizmantotu kāds nostāju “Beidz dzert tūlit pat, šobrīd, tagad!!!” –It īpaši, ja viņi atrodas lauku apvidū, tālu no medicīniskās palīdzības. Fiziski likt izbeigt šādam cilvēkam, nogriežot pieeju alkaholam, rīcība būtu līdzvērtīga slepkavībai. Ja Jūs tiešām vēlaties ko pasākt, lai pārtrauktu alkaholiķa dzeršanu, Jums jānodrošina viņam profesionāla programma, alkahola patēriņa samazināšana. Tas varētu līdzēt visiem, kuri dzer ‘draudzīgi’ –laist viņus mazināšanas sardzē. Jūs iedomājaties vīrieti- reiz laimīgi apprecējušos vai veiksmīgu biznesmeni- trīsot tādā mērā, ka tikko spēj noiet tveroties pie sienas vai margas, kliedzot no nezināmām bailēm, kā tie mēdz darīt; sievieti, raudot no dzīviem murgiem, pārliecībā, ka kāds lien pa viņas ādu… tas var būt pietiekoši, lai liktu Tev zvērēt nekad nedzert vairs, noteikti nepiedāvāt alkaholu kādam, kuru Tu nepazīsti, vai savā paziņu lokā. Ir ļoti maz kas var tikt izdarīts, lai apturētu šādu traumu. Tam ir jāiziet cauri. Bet tas tiek slavināts alkahola dēļ. Tas nav tik vienkārši kā iegalvot alkaholiķim izbeigt dzeršan vienreiz pār visām reizēm “tūdaļ pat” Ja Tavs pieredzējušais alkaholiķis izbeidz dzeršanu pilnībā un uzreiz, rezultāts liks sevi manīt, tas būs postošs un dramatisks, Tu būsi izbiedēts (-a) un vēlēsies, kaut tuvumā būtu kāda medicīniskā palīdzība. Tu vienkārši nezināsi ko iesākt. Esi reālistisks(-a) no tā, ko gaidi no alkaholiķa. Un skaties pēc profesionālas palīdzības no apkārtnes.
Ir novērots, ka alkaholisms sliecas iet uz ģimenēm. Ir arī ievērots, ka bīstami un nepareizi alkahola lietošana var tikt attaisnota uzskatu, ka tas jau ir dziļi iesakņojies; ka viņi ir bezpalīdzīgi upuri. Gluži dabiski, ka alkaholiķa psiholoģija [un šī ir būtiska prāta slimība] meklē attaisnojumu. Tādēļ alkaholiķis sliecas aizšauties līdz pat ģenētiskam argumentam. Krievu alkaholiķi man saka, ka tur ir kaut kas jāpasāk, jo šī lieta ir krievu asinīs. Alkaholiķa ģimene, protams, uzsver, ka viņi nav alkaholiķi; un Dievs stipri nenosodīs viņu nenovēršamo izturēšanos. Nav tādas lietas, kā nenovēršams grēcinieks. Mēs neesam vienkārši mehānismi, gēnu kontrolēti. Mēs katrs esam unikāls Dieva radīts cilvēks, Viņam paredzēti kalpošanai, Viņa specifiskajai slavai mūsos. Atejistu pasaulē nav jēgas, baušļu vai mērķa. Ja alkaholisms būtu kādā mērā ģenētisks, daži cilvēki nebūtu spējīgi iedzert it nemaz, un nekad nekļūtu par alkaholiķiem. Šai pasaulei ir neliels priekšstats par saistību ar lielo Dieva plānu, kurā mums katram ir dzīvīga un brīnišķīga vieta paredzēta. Kristū mēs esam atdzimuši. (2.Korintiešiem 5:17) Alkaholiķim nepieciešama jauna dzīve, ‘augstāks spēks’, kā anonīmie alkaholiķi to neskaidri izsaka; šī vienīgā iespēja mums ir Jēzū Kristū. Tādēļ Pāvils ir teicis ”Tas neesmu es, kurš ilgāk dzīvo, bet gan Kristus, kurš dzīvo manī un dzīve, ko dzīvoju miesā, es dzīvoju ticībā uz Dieva Dēlu, kurš mani ir mīlējis un atdevis man sevi”( Galantiešiem 2:20,21).
Vienā ziņā mēs esam atsavināti no Ādama un kristīti Kristū. Mēs esam pārvietoti no ‘šīs pasaules’ un ienesti ‘Dieva mīestības karalistē’. Kristū mēs arī esam ierobežojuši savu grēkpilno dabu, neierobežojot roku darbu, bet savu dabu Kristū. Ticīgā ‘miesa’ ir Kristus atdalīta, procesā, kas sākas ar kristīšanu. “…apglabāts ar Viņu un cēlies ar Viņu caur savu ticību Dieva spēkā, kas cēla Viņu no mirušiem, un kad Tu biji miris savos grēkos un grēku dabas ierobežotībā, Dievs Tevi atdzīvināja Kristū” (Kolosiešiem 2:12). Dzīvot alkaholiķa dzīvi nozīmē cīnīties pret to, no kā Kungs Jēzus grasijās mūs pasargāt. Miesā mēs nevaram labpatikt Dievam. Tas tādejādi tika ‘pārrauts’ Jēzus upura dēļ un mēs sevi solidarizējam ar sasniegumiem caur kristīšanu. Bet šie Pāvila vārdi diez vai ir izteikti, drīzāk atkārtoti, progresējošā grēkpilnā uzvedība ir nenovēršama un nevar tikt ārstēta. Salīdzinājumam, grēks ir rīcība ticīgam alkaholiķim. Mums sevi būtu jāpieskaita ‘mirušiem grēkam’ ja esam kristīti (Romiešiem 6:11); un stabila dzeršana to neaizsniedz. Turpinot grēku, viņš sadrupina savu brālību, bet ne savu būtisko radniecību ar Tēvu un Dēlu. Kas vienreiz brālis Kristum, tas brālis vienmēr- kā minimums, tik tālu mums ļauts tiesāt. Šo lietu dēļ es sirsnīgi iesaku neticīga alkaholiķa ģimenei sludināt viņam vai viņai- jā, izbrīvēt vietu un laiku izskaidrot šo mācību. Patiesībai, realitātei reālajā Kristū, tiešai cerībai uz Debesu valstību, tiepīgā Israēla cerībai… Šajās vien lietās ir galīgs ‘augstākais spēks’ lai pilnībā pārveidotu dzīvi. Tādēļ es neesmu pret kristīšanu atzītam alkaholiķim. Patiesi, ja viņi ir nonākuši līdz stadijai, kurā atzīst savu problēmu, un izmisīgi meklē Dieva labvēlību, palīdzību viņu lietā, man tā šķiet būtiska daļa viņu ārstēšanas procesā. Tik daudzi alkaholiķi atzīst, ka ir domājuši par Dievu savās grūtībās. Gandrīz visi viņi saka, ka tic, un vēlas runāt ar Viņu. Tomēr arī atzīst, ka domā, ka Dievam trūkst spēka. Viņš, kas Viņš ir, Viņam jāmāca un jāpārmāca viņi. Viņš nav kā ideja, kultūras vērtība, kam trūkst spēka. Viņš ir reāls. Viņš ir šeit. Viņš ir ieinteresēts savu bērnu dzīvēs un likteņos.
Ticība, ka cilvēciskas būtnes ir Dieva radītas
Tādēļ, ka esam radīti pēc Dieva līdzības, mums jānodod sevi pilnībā Viņa mērķim (Mateja 22:19-21). Lai kāds būtu Dieva tēls; t.i. mūsu ķermenis- tam ir jātop atdotam Viņam. “Tas ir Viņš, kas mūs radījis, un tādēļ mēs esam Viņa.” (Psalmi 100: 3) Mums jābūt Viņa reāli, jo Viņš ir mūsu radītājs.Nav tā, ka mēs ticam tikai radīšanai drīzāk, kā evolūcijai; ticībai par radīšanu ir jāizdibina dzīve no radītāja. Dievs ir radījis mūs pēc savas līdzības, tādēļ mums nevajadzētu nolādēt cilvēku (Jēkaba vēstule 3:9). Iemesla, ka nesam Viņa līdzību, dēļ mums jāizturas pret visiem cilvēkiem it kā Dievs būtu starp viņiem. Mēs neizturamies pret kādu, kā varam to darīt pret dzīvnieku, kas nav radīts pēc Dieva līdzības. Tā kā esam viņa izskatā radīti, mēs tādēļ nedrīkstētu nogalināt cilvēku. (Pirmā Mozus 9:6). Jēkabs pēc būtības saka to pašu, mācot par līdzību ar Dieva izskatu, mēs nedrīkstētu kādu nolādēt. Nolādēt cilvēku nozīmē viņu nogalināt. Tas ir galvenais Jēkaba atsauksmē uz Pirmo Mozus grāmatu. Diezgan vienkārši, personas cieņa citos ieaudzina atbalstošu pārliecību, ka viņi arī ir radīti pēc Dieva līdzības.
Pavērojot mūsu uzvedību.
Psalmi 94: 8,9 māca muļķiem būt gudriem un pavērot savu uzvedību, jo “Viņš radīja debesis, vai tad Viņš nedzirdēs? Viņš, kas radīja aci, vai tad Viņš neredzēs?”. Fakta, Dievs ir patiesi mūsu personīgais veidotājs un radītājs, atspoguļojums, ved uz saprašanu, ka Viņš tādejādi redz un zin visas lietas. Šie pravieši spēcīgi saista mūs ar pārliecību, ka runājot savus vārdus, mēs esam tuvā sava radītāja klātbūtnē. Un atcerēsimies, ka tas tika atzīts Dieva radītāja un dabas apjoma dēļ, kas lika Ījabam nožēlot grēkus; tas nav kas tāds, ko varam pasīvi apdomāt. Tādēļ, ka “Viņa rokas mani ir radījušas un veidojušas: tādēļ dod man saprašanu, lai es varētu iemācīties saprast Viņa baušļus. ( Psalmi 119: 73). Dāvids izprata, ka tādēļ, ka viņš radīts pēc Dieva fiziskā izskata līdzības, viņam bija cieņa un vēlme būt arī garīgi pārveidotam pēc Viņa garīgās līdzības; un viņš lūdza spēku paklausībai Dieva plānam.
Tiek bieži aizmirsts, ka darbs ir radīšanas rezultāts, ne pazudināšana. Ir Dieva saprašanā, ko nozīmē attiecības ar Viņu un pašnodošanās Viņam, kā Viņš to ir paredzējis. Tādēļ ļoti nepareizs ir gara slinkums, ko iedveš alkahla kultūra, radot biežu vēlmi iegūt pēc iespējas vairāk laika priekš ‘atpūtas’ kopā ar pudeli; lai kādas pūles, lai ko būtu paredzējis Dievs radot.
Tikai tie, kas tic Dieva radīšanas faktam un kuriem ir iespēja uz mūžīgo glābšanu, var patiesi saprast personas vērtību. Tikai tie var aptvert cilvēka būtnes vērtību, ka mēs neesam dzīvnieki, bet ka ir brīnums cilvēka dzīvei, kas iedvesmo mūs glābt cilvēkus caur evanģēlija sludināšanu. Džons Stots ir spēcīgi teicis: “Kad cilvēka esamība zaudē vērtību, viss sabiedrībā zaudē vērtību. Sievietes un bērni tiek nicināti; slimajiem tiek atteikts viņu sagādāto neertību dēļ, vecākie kļūst par nastu, etniskās minoritātes tiek diskriminētas, kapitālisms izrāda savu riebīgāko seju, strādājošos eksplotē raktuvēs un rūpnīcās, noziedzinieki kļūst brutāli cietumos, opozīcijas viedokļi tiek noslāpēti, viena sabiedrības daļa nostājas radikāli labajā pusē, otra- radikāli kreisajā, neticīgie tiek atstāti nāvei viņu pazušanā, nav brīvības, cieņas, bezrūpīga prieka, cilvēka dzīve šķiet neesam dzīvošanas vērta, jo tā tik tikko ir cilvēciska. Bet kad cilvēka esamība kļūst novērtēta viņu iekšējo vērtību dēļ, viss mainās: sievietes un bērni tiek cienīti, slimie tiek aprūpēti un vecajiem ir atļauts dzīvot un mirt ar godu, citādi domājošie tiek uzklausīti, ieslodzītie tiek pāraudzināti, minoritātes aizsargātas, strādājošajiem tiek maksātas godīgas algas ar pieklājīgiem darba nosacījumiem, ar mērenu līdzdalību uzņēmumā un evanģēlijs tiek pieņemts pilnīgi uz zemes. Kādēļ? Jo cilvēkam ir nozīme, jo katrs vīrietis, katra sieviete un bērns, viņiem visiem ir būtiska nozīme kā cilvēka personībai, radītiem pēc Dieva tā Kunga līdzības”.
1.4 Vaina
Katrs alkaholiķis dzīvo dzīvi ar neveiksmīgiem mēģinājumiem beigt. Alkaholiķi bieži ieiet un iziet no savas izturēšanās rāmjiem, desmit reizes vai biežāk, bet bieži pēc katras dzeršanas reizes nožēlojot izdarīto un apsolot sev, ka tas neatkārtosies. Tas izveido dziļu vainas apziņu un personas saārdīšanos. Vairumam no viņiem sirdsapziņa liek apzināties, ka viņu izturēšanās ir nepareiza. Attiecinot uz alkaholiķiem- kristadelfiešiem, šī lieta ir īpaši akūta. Konflikts starp viņu rīcību un pārliecību kļūst nepanesams, un dzeršana šķiet vieglākā izeja. Pārskats atklāj, ka “48% kristīto kopienas lieto alkaholiskus dzērienus. Ir interesanti ievērot, ka 18% no viņiem iegrimst alkaholismā. Iemesls droši vien ir vaina… jo viņi cieš vairāk vainas, kad lieto alkaholu.”(6)
Vainas apziņa liek alkahloiķim justies netīram un riebīgam. Nav nozīmes, cik ļoti alkaholiķe- sieviete mālē sevi ar kosmētiku, viņa zin, savas izmocītās sejas izskatu. Vaina ir daļa no netikumīgās, lejupejošās spirāles. Alkahola lietotājs zin, ka viņš vai viņa apgāna Dieva radīto izskata līdzību ar sevi, nav svarīgi, vai viņi izsaka to vārdiem vai ne. Kaut kādā līmenī tie to apzinas, un par visu vairāk, ja viņi ir Kristadelfieši.
1.5 Grēka un kārdinājuma daba.
Mēs varam apspēlēt atšķirīgu Kristadelfiešu izpratni par sātanu. Nav pūķa vai personas, sauktas par sātanu, kas būtu atbildīga par mūsu kārdināšanu, nav Enģeļa, kurš nokritis no 99-tā stāva, gaidot,kad varēs mesties tev virsū vājuma brīžos. Mūsos pašos ir kārdināšanas pirmavots, mūsu psihē, mūsu pašu sarunā ar sevi, mūsu pašu ‘sirdī’, kā Bībele to sauc. Šo nepareizo priekšlikumu avots ir būtiskais ‘sātans’ vai ienaidnieks. Nav personas no ārienes, kas spēj ielīst mūsos un samaitāt, tas ir alkahols vai heroīns. Grēks attīstas no iekšienes, “uz āru no cilvēka sirds” (Marka ev. 7:15; 21-23). Cilvēka prāts ir kā arēna būtiskajai garīgajai cīņai.
Grēks pēc savas dabas pārņem varu pār cilvēka dzīvi. Jo vairāk tas tiek piedzīvots, jo lielāka kļūst tā vara. Arī Tu, lasītāj, to noteikti zini unesi pieredzējis. Tu nevari nodot grēku pirmoreiz. Tu esi dziļi šokēts, un pēc tam ļoti uzbāzīgi nožēlojošs uz to Kungu. Nākošreiz atkārtojot grēku, šoka un nožēlas sajūtas ir daudz vājākas. Ja Tu to atkārto vēlreiz un vēl, vēl, vēl… tas kļūst par ieradumu, un sirdsapziņa kļūst lielākoties mazjūtīga. Ar alkahola un narkotiku lietošanu, šis fakts parādās fiziski. Atkarīgajam ir nepieciešams arvien vairāk un vairāk alkahola. Šī ir progresējoša slimība, gluži kā grēks pats ir progresīvs. Alkaholiķa vielmaiņas izmaiņās nāk iecietība pret vielu, un prasība pēc lielāka apmierinājuma miesā. Es redzu līdzību homoseksuālajā dzīvē. Neviens nepiedzimst par geju. Praktizējot šo grēku regulāri, homoseksuāļi psiholoģiskas un iespējams arī fiziskas pārmaiņas, kas viņus pievelk savam dzimumam ar ‘dabisku’ vēlmi. Bet tas viss ir no grēka. Arī viņiem nepieciešama palīdzība, konfrontācija ar Dieva vārdu, iznesot viņus ārpus viņu atteikšanās un ar mīļu atbalstu pārmaiņām.
Alkaholisms: Grēka iemiesojums?
Labi zināma slīdēšana alkaholismā, ko katra sabiedrība ir pieredzējusi no saviem locekļiem, iespējams, ir grēka iemiesojums. Vīns ir simbols dažādām lietām, bet pēdējā Bībeles grāmatā tas parādās kā skaidrs ļaunums. (Jāņa atklāsmes gr. 14: 8, 10; 16:19; 17:2; 18:3) Alkaholiķim “tas kož kā čūska un ir indīgs kā odze” ( Salamana pamācības 23:29- 32). Čūska ir grēka iemiesojums; tas ir kā alkaholisms, Sālamans saka. Čūskas viltīgums atklājas kā alkaholiķis manipulē, lai sasniegtu dzeršanas punktus. Vīns un dzeršana ir izmantoti Dieva tiesu attēlojot. (Jeremijas 13:9-14; 48:26). Iespējams tādēļ, ka dzeršana pati ir kā sods- persona fiziski un garīgi kļūst par alkaholiķi, jo tāds ir Dieva apliecinājums viņu grēkā. Līdzīgi ja persona apzināti atsakas pieņemt Bībeles taisnību, Dievs sūta viņiem lielu maldināšanu, ka viņi nevar atrast īsto ceļu. (2. Tesaloniķiem 2:10).
Nepareiza svēto rakstu citēšana
Milzums Dieva kārdinājumu dod mums ieskatu, kā ‘sātans’ darbojas cilvēka prātā. Mēs pat varam citēt svētos rakstus sev pašiem, lai attaisnotu grēku. Diskusijā ar alkaholiķiem- kristadelfiešiem, ja viņi ir atklāti, ir iespējams atzīt sliktu izturēšanos pret Bībeles tekstiem, sagrozot tos sev izdevīgā secībā, lai attaisnotu dzeršanu. Ja diskusija, kurā esi iesaistīts, kļūst par diskusiju, kā Bībele runā par vīnu pozitīvā nozīmē, sekojošas lietas varētu būt noderīgas:
- Bībeles laikos, alkaholiskajiem dzērieniem bija cits sastāvs, nekā tas ir šodien. Destilācijas sistēmas bija diezgan ierobežotas; porainās tvertnes ļāva piekļūt gaisam rūgstošajam vīnam, un aizgriežņi reti bija gaisa necaurlaidīgi. Alkahols var tikt destilēts kādā ‘anaeirobā’ stāvoklī, t.i. kur gaisam nav ne mazākās pieejas ar šķidrumu. Ir novērots, ka nekas nevar sarūgt pēc 10% alkahola, neievietojot to etiķī. Vairākumam alkaholisko dzērienu ir vismaz 2% alkahola stipruma(7) . Vīni bieži tiek gatavoti izvārot ‘vīnu’- kas iztvaicē alkaholu- un pievienojot ūdeni, pārvēršot tās par kāda veida sirdszālēm. Tādejādi tie bija jauki dzērieni un tikai ļoti liela patēriņa gadījumā varētu būt kaitējoši. Vīni arīdzan nebija dabūnami lielos daudzumos- kad vīns apvidū bija beidzies, bija diezgan lielas problēmas dabūt vēl. Vīna darīšana bija nelielu lauku māju industrija. Tolaik, vīni bija salīdzinoši vāji ar mūsdienu, kuru alkahola līmenis sasniedz 20%, nemaz nerunājot par dzērieniem kā vodka, ar 40% saturu, vai pat vairāk.
- Vīna efekta apraksturojums ir izmantots kā ilustrācija/vārdisks raksturojums, taču tas neattaisno dzeršanu.
- Psalmi 104:14, 15 runā par svētību par “vīnu, kurš liek iepriecināt cilvēka sirdi”. Šī frāze nerunā par ražas efektu pār cilvēku ķermeņiem, bet drīzāk par emociju ražu, to vācot.
2. Saprotot savu atbildību
2.1 Ievads
Tādā pašā veidā kā alkaholiķis neizprot sevi, alkaholisma noslēpums liek viņiem izkrist caur savu alkaholismu kā apmulsums. Viņi nesaprot, kas ar viņiem notiek, kādēļ tas notiek, kādai būtu jābūt viņu atbildībai. Viņi iekšēji cīnās ar jautājumu vai viņi personīgi ir vainīgi pie notiekošā. Viņi bieži ir noraizējušies tikai uz dažiem viņi var paļauties. Pašsapratne ir nepieciešama, ir sevi jāredz kā daļu no lielās bildes… drīzāk kā sievietei, kura dzīvo apartamentu numura 42, kvartālā sauktā 98 Nevskijas prospekts… kurai ir nopietns alkaholiķis- vīrs, un nav naudas rēķinu apmaksai šomēnes, un nav drēbju mazajiem, un kura drīz var zaudēt darbu, kura tiek regulāri sista un un un un un… Kurai ir jāpaskatās uz sevi no malas.
2.2 Atteikšanās
Sāksim ar stāstu. Bija māte ar dēlu, viņi dzīvoja vienā istabā ar lielu ziloni. Zinlonis bija tik liels, ka aizņēma lielāko daļu istabas vietas, un viņi pārvietojās pa istabu starp ziloņa kājām ar grūtībām. Atskanot telefonazvanam, zilonis sprauslāja tik skaļi, ka viņi raizējās par to un īsti nevarēja dzirdēt, ko saka balss klausulē. Visa viņu nauda aizgāja barojot šo ziloni. Viņi baidijās, ka zilonis kādu dienu varētu izaugt tik liels, ka sāktu bojāt griestus un kaimiņi nāktu lejā sūdzēties. Bija grūti uzņemt viesus pie sevis. Dažubrīd zilonis gulēja un lietas kādu brīdi bija kārtībā. Gadiem ejot, māte teica savam dēlam: “Neuzdrīksties nevienam stāstīt, ka pie mums ir zilonis, labi?” Un viņš pilnībā piekrita. Viņš nevienam nestāstija. Kad viņu draugi atnāca, kamēr zilonis gulēja, viņš nosedza ziloni ar palagiem, mēģinot to noslēpt, un izturējās tā, it kā tā tur nemaz nebūtu. Viņš un viņa māte kļuva baiļu pārņemti, ka kāds varētu uzzināt par ziloni un padomāt, ka viņi ir traki. Viņi cieši aizvēra aizkarus naktī, necēla klausuli, kad zilonis sprauslāja. Uztraucoties par ziloni, raizējoties, ko tas varētu sastrādāt nākošreiz, viņu dzīves kļuva pilnas raižu. Katrā viņu lēmumā dominēja bailes par ziloni un cik smagi būtu, ja kāds par to uzzinātu. Taču visi zināja, ka zilonis bija tur! Taču tas prasija gadus, kamēr māte un viņas dēls to saprata. Tas prasija tiešām ilgu laiku, lai viņi saprasu šo nepārprotamo faktu- ikviens zināja par ziloni istabā! Šobrīd tas drīzāk varētu atainot, kāda ir dzīve ar alkaholiķi. Neviens nedrīkst uzzināt. Tam ir jābūt apslēptam. Sadzīve ar alkaholiķi, padara aklus ģimenes locekļus nepārprotami reālajiem faktiem, un izkropļo viņu attiecības ar apkārtējiem. Kopdzīve ar alkaholiķi kļūst par dominējošu cilvēkiem, kuri dzīvo kopā ar viņu. Mierīga situācija nevar pastāvēt. Miers tiek grauts un viss tiek sarežģīts. Ir jāapzinās problēma, un jāpieliek patiesas pūles, lai ar to cīnītos. Atzīstot, ka zilonis ir šeit, liels, masīvs un reāls, aiz tava paša spēkiem ar to sadzīvot ar citiem, ir problēmas risinājuma sākums.
2.3 Palīdzam vai nespējam palīdzēt?
Alkaholiķiem nepieciešama palīdzība. Taču ar palīdzību es domāju ko tādu, ko pati persona nevar izdarīt savā labā. Tie daudzie, kas dzīvo kopā ar alkaholiķi, kļūst apsēsti ar viņu un cenšas tikt galā ar dzīvi, jo alkaholiķis turpina žūpošanu. Diemžēl viņi paši ātri vien savu ‘palīdzību’ var pārvērst gluži pretējā virzienā, veicinot alkaholiķa dzeršanu. Sekojoši jautājumi varētu palīdzēt noteikt īsto stāvokli starp palīdzību un nespēju palīdzēt alkaholiķim tavā dzīvē:
1. Vai tu esi kādeiz atklājis(-usi), ka alkaholiķis nejūtas labi, ‘jūtoties slims’, to stāsta savam darbadevējam, melojot par saviem simptomiem?
2. Vai tu esi uzņēmies(-usies) daļu atbildības par alkaholiķa dzeršanu un izturēšanos pret citiem?
3. Vai tu esi izvairījies (-usies) runāt par viņa/viņas beigšanu dzert, baidoties no viņa/viņas reakcijas?
4. Vai tu esi galvojis(-usi) par viņu cietumā, vai maksājis (-usi) drošības naudu, par viņa/viņas soļiem uz brīvam kājām?
5. Vai tu apmaksā rēķinus, kurus viņam/viņai būtu jāapmaksā?
6. Vai tu aizdod viņam/viņai naudu?
7. Vai tu esi mēģinājis(-usi) sadzert kopā ar viņu, cerībā uzlabot jūsu attiecības?
8. Vai tu esi devis(-usi) viņam/ viņai ‘vēl vienu iespēju’ un tad vēlvienu un vēlvienu? Šajā gadījumā tava ticamība viņam /viņai kļūst progresīvi vājāka.
9. Vai tu esi draudējis(-usi) nošķirties no viņa/viņas kaut kādā jomā un neesi to izdarījis(-usi)?
10. Vai tu esi pabeidzis(-gusi) kādu darbu vai projektu, ko alkaholiķis nav spējis pabeigt?
Beigās, visas šīs lietas sekmē alkaholiķa dzeršanu drīzāk, nekā palīdz viņam/viņai pārstāt. Tādēļ ir izkalkulēts, ka 90% alkaholiķu ir nodarbināti vai ir darba spējīgi.(8) Viņu klints pamatu sitieni, ko dod dzīves grūtības, tiek polsterēti ar ģimenes un draugu labvēlību, tos viņi klupina savā bezcerībā, maz- ticamajā eksistencē.
Mīlestība sargā; to mēs zinām no 1.Korintiešiem 13., pateisa mīlestība nekad nepazemos atklāti. No otras puses, hronisku alkaholismu nav jēgas slēpt. Līdzīgi kā par ziloni, ko pieminēju iepriekš, noslēpumam labpatīk tapt atklātam. Tu pats sevi notver nepatiesības tīmeklī, līdz pakāpei, kurā tu iespaidojies visā, alkaholisma dēļ. Mēs uzsveram, ka vadošā iezīme šai slimībai ir sevis maldināšana; daļa slimības, kas ir izšķirošā, tu domā, ka tev tās nav. Meli, kas iet gan publiski, gan savī, galu galā kļūst par daļu tavas psihes. Dzīvot ‘nepatiesībā’ Kristū, mēs nevaram aust turpinošu melu un maldināšanas tīmekli. Ir jākonfrontē alkaholiķis ar šo vienkāršo faktu. Dievs novērsās no Israēla grēka nošķiroties no tiem- Viņš ļāva satrcināt viņu klints pamatus, lai gan tas viņus sāpināja. Mīkstinot kritienu, nav iespējams to sasniegt. Alkaholiķim beigu beigās ir jāredz sevi pašu, kopā ar savu radītāju. Viens ieteikums ir atstāt mīļu zīmīti, paskaidrojot kādēļ tu aizej, pavadīt nakti ārpus mājas, kad alkaholiķis atsāk dzeršanu. Mums visiem būtu jāapzinas, ka tiem, kas dzīvo kopā ar alkaholiķi, tāpat ir nepieciešams atbalsts, gluži kā apsēstībā ieslēgtajam alkaholiķim.
Dievs rīkojas ar saviem nepakļāvīgajiem ļaudīm kā konsekvents, tomēr ir raksturīgas negaidītas plāna izmaiņas, ko Viņa patiesā laipnība un žēlastība prasa. Tie, kas dzīvo ar alkaholiķi, bieži izrādās nekonsekventi rīcībā, ar plaši svārstīgu izturēšanos. Vienubrīd viņi kliedz uz alkaholiķi, draudot ar visu, no nāves līdz šķiršanās prāvai; citubrīd līdzjūtīgi glābj no pēdējās dzeršanas sekām, atvainojas citiem, un tml. Viņi labprāt uzklausītu vēl kādu apņemšanos, lai gan tik daudz solījumu jau lauzti. Šis nav veids, kā Dievs attiecas pret atkārtotu grēku. Viņš rīkojas, beigu beigās- izšķiroši. Es to uzsveru, ka runāju par smagu alkaholismu, ne gadījuma rakstura iedzeršanu. Beigās, mīlestībā, Dievs aiziet no rūdīta grēcinieka. Šo liet mēs aplūkosim sīkāk.
2.4 Nošķiršanās
Ir jāliek alkaholiķim atteikties, pēc tam palīdzot ceļā uz uzvaru, iejaukšanās ir nepieciešama. Tāpat kā Dievs iejaiucas mūsu bezcerīgajās dzīvēs, vedot mūs pie sevis. Krustu var pielīdzināt Dievam, kurš strauji atver debesis un nāk lejup uz zemi. Šāda radikāla rīcība alkaholiķa dzīvē nozīmētu pilnīgu nošķiršanos no iepriekšējā. Dievs nesūtija savu Dēlu dusmās vai aizkaitinājuma dēļ, sērotu mūsu dēļ, vai būtu mūsu piesātināts. Viņš to darija ar aprēķinu, augstākā mērā pašuzupurējoties. Tas ir šablons, pēc kura Kristadelfiešu ģimenei ir jāatdalas no sava alkaholu lietojošā locekļa.
Alkaholisms ir grēks, sapratīsim to tieši. Visā pasaulē šo vienkāršo patiesību cenšas saprast pēdējos 100 gadus. Alkaholisms progresē sākot no grēka līdz psiholoģiskai problēmai kā slimība, un dažiem arī kā pilnīgs garīgās veselības diskomforts. Tas var būt visas šīs lietas, taču tas ir grēks, nav svarīgi cik garīgas vai fiziskas nekārtības tas ir radījis. Uztverot šo lietu, Kristadelfiešu alkaholiķis var saskatīt perspektīvu, ko neticīgais nespēj dalīt. Taču kā Dievs attiecas pret ierastu grēku? Viņam ir milzums pieredzes, kas piedzīvota arī kopā ar Israēlu tā darbos. Un traģiski, ka Viņam ir vēl vairāk pieredzes piedzīvojot mūs. Kad Israēls akli pārdeva sevi grēkam, viņi bija līdzīgi kā alkaholiķi- dzēra un stindzināja savu atbildību pret to Kungu. Kā Dievs reaģēja? Viņš neteica- “Nu, Israēl, šīs ir beigas ar mūsu saistību, Es ar tevi vairs neko negribu darīt, ej prom un nekad nenāc pie manis atkal!” Vai Dievs nošķīrās no saviem ļaudīm? Nekādā gadījumā (Romiešiem 11: 1,2). Viņš jutās, it kā iznīcinātu daudzus no viņiem, bet nekad to neizdarija. (Otrā Mozus 33,34) Saskaņā ar Jozejas grāmatu, Viņš jutās kā pavedinātājs mīlnieks, cilvēks, kurš apprecējis sievieti, kurai patīk būt par prostitūtu. Viņš skuma par saviem ļaudīm. Viņš viņus mīlēja, tik dziļi. Viņš sūtija savus kalpus pie viņiem, un tad savu Dēlu, lai atsauktu viņus atpakaļ pie Sevis. (Mateja ev. 21: 33- 38), zinot, ka viņi Viņu nonāvēs. Manifestējoties Tēvam, Jēzus nāca pār Jeruzālemi, dedzīgi vēlot viņiem atgriezties pie Tēva: “Ak, Jeruzāleme, Jeruzāleme…” (Mateja ev. 22:37) Līdzībā ar izšķērdīgo dēlu, kam pirmā prasība pret Tēvu, dedzīgi gaidot Israēla atgriešanos pie Viņa, pēc izklīdināšanas neebreju pasaulē.
Arī cita Bībeles liecība runā, kā Dievs radija distanci sev no Israēla. Viņš to nedarīja visvairāk tādēļ, ka viņi būtu apgānijuši Viņu, vēl mazāk tādēļ, ka Viņš būtu aizkaitināts vai mulsināts. Viņi turpināja mulsināt Dievu, negodā nesot Viņa vārdu starp neebrejiem. Viņa mīlestība stāv pāri šīm lietām. Viņš pacieta šo kaunu mīlestības vārdā uz viņiem, un Viņš nekad nebeigs. Tad kādēļ Viņš šādi nošķīrās no Israēla? Tikai viņu pašu labuma dēļ. Skatīt Bībeles liecību:
- Dievs atstāja Israēlu, la tas attīrītos; tā bija daļa uguns, kurai jāuzliesmo pār viņu sārņiem (Ēcechiēla 22:20-22). Tas bija tīrs nolūks un mērķis Viņa rīcībai.
- Dievs viņus tā atstāja, ka viņu grēka kailums nevarēja palikt apslēpts viņiem pašiem- Viņš viņus vairs neaizstāvēja neebreju pasaules acīs. (Ēcechiēla 23:29)
- Jesaja izmanto Israēla atstāšanas faktu, kā pamatu aicinājumam atgriezties pie tā Kunga (Jesajas 2:5,6). Viņš viņus atstāja tikai tā, lai viņi varētu pēc tam atgriezties ar pilnu sirdi. Taču Viņš, protams, ļoti gribēja, lai tie atgriežas.
- Dievs teic Israēlam, ka tādēļ, ka Viņš viņus atstāj, viņiem pašiem būs Viņš jāuzmeklē (Āmosa 5:2,4)
- Dievs atstāja savus ļaudis līdz brīdim, kad viņi saprata- viņu problēmas ir tādēļ, ka tas Kungs nav ar viņiem. (Piektā Mozus 31: 17)
- 2. Liaku 12: 5,6 mēs lasām, kā Dievs atstāja Israēlu, nododot viņus Šišaka rokā, taču tādēļ viņi stindzināja savas sirdis, un Viņš atgriezās pie viņiem.
- Dievs atstāja Hiskiju, lai Hiskija pats atklāj, kas bija viņa sirdī- jo Dievs to jau zināja, noteikti, bez kādas pārbaudes. (2.Laiku 32:31)
- Nechemijas 9:28,31 izmanto to pašus ebreju vārdus par atstāšanu divās nozīmēs- “Tu atstāji viņus viņu ienaidnieku rokās… taču savā lielajā žēlastībā Tu viņus nepameti” Dievs atstāja Israēlu, taču dzirdēja viņus viņu asarās un atgriezās pie viņiem atpakaļ; galu galā Viņš viņus nebija pametis savā neizmērojamajā laipnībā un žēlastībā. Ciāna jūtas Dieva pamesta, taču saprot, ka tas nekad nebija noticis (Jesajas 49:14). Tas bija licies kā īss brīdis, kad Dievs būtu viņu pametis.(Jesajas 54:6,7)
Iespējams, šis viss ir kā paraugs mums. Ir ļoti grūti pamest alkaholiķi ar tikpat šķīstu mērķi kā Dievs to darija. Tu taču esi izmantots… taču šādi tiek bīstami pārbaudīta Dieva laipnība. Mēs nevaram pilnībā pamest ģimenes locekli pazudušu alkaholismā. Taču mēs varam nošķirt viņu kaut kādā pakāpē. Bija plāns un mērķis Viņa distancei, tās nebija dusmas, aizkaitinājums vai nogurums no cilvēka vājībām. Ja Dievs būtu turpinājis aktīvas attiecības ar Israēlu, ejot caur nebeidzamu grēka ciklu, tiesāšana, neliela nožēla, apsolijumi rīkoties labāk, piedošana, grēks, tiesāšana… tad īsti strīdi netiktu skaitīti. Viņa distance no viņiem atstāj viņus pietiekoši, lai liktu iet īstā nožēlā, ko Viņš gaida. Taču ir briesmīgi un traģiski grūti Dievam šādi rīkoties.
Hozejai ir daži apraksti, par Dieva sirds ciešanām nošķiroties, es esmu atradis precīzus tekstus: “Bet kā lai Es rīkojos ar tevi, kā Es tevi lai atstāju, Ēfraim, kā lai Es nododu tevi citu rokās, Israēl? –Vai lai Es vienkārši nepārvēršu tevi par Admu un nesagrauju drupās kā Ceboimu, kad aas šīs pilsētas tika izpostītas? Bet mana sirds noskaņota citādi, Es esmu par daudz dedzīgs savā žēlastībā, lai Es rīkotos pēc savas dusmu versmes un lai Es izšķirtos Ēfraimu iznīcināt galīgi. Jo Es esmu Dievs un ne cilvēks, Es esmu svētais tavā vidū, bet Es nenākšu pie tevis savu dusmu bargumā”(Hozejas 11:8,9)Šeit Dievs cīnās ar Sevi. Viņš bija apsolījis izpildīt Savu niknumu pār viņiem, iznīcināt viņus ar Sodomas tiesu, jo tie bija izturējušies vēl sliktāk. Tomēr Viņš pats Sev to aizliedz darīt. Jo Viņš tos mīlēja. Vai atkal: ”Es atteicos no sava nama, es pametu savu mantas tiesu un nodevu savu sirdsmīļo viņa ienaidnieku rokās.” (Jeremijas 12:7; 2.Ķēniņu 21:14; Psalmi 78:60). Jāievēro, ka Dievs jau iepriekš apsola nekad neatstāt savus ļaudis (1.Samuēla 12:22; Psalmi 94:14). Lai arī Viņš tika vests uz to Israēla darbu dēļ. Tamdēļ neiekrīti agrāka apsolijuma slazdos, kas izteikti agrāka alkaholisma stadijā, tādejādi atbalstot un uzturoties kopā ar grēku. Protams, nošķiršanās ir kā pēdējā izeja.
Tev ir jāatkāpjas no alkaholiķa, iespējams, pat fiziski viņu atstājot. Taču tās būs sirdssāpes, nav svarīgi, cik nikns tu jūties uz personu. Dievs zina tavas sāpes un Viņš būs tuvu tev. Jo Viņš arīdzan iet cauri tam visam kopā ar saviem bērniem. Šāda nošķiršanās ir tikpat nepieciešama, kā alkaholiķa nožēla. Citādi tu kļūsi atkarīgs, cita personības vājumā ietīts, ne neatkarīgs Dieva bērns, kas aug kā palmas koks, kas aug Dieva vārdu strautu ūdeņos. (Psalmi 1:3). Kā rāda šādas šķiršanās, tās ir grūtas un variē no viena gadījuma rakstura uz otru. Fiziska nošķiršanās nav automātiska vai nepieciešama atbilde, kamēr, protams, alkaholiķis tevi neaizskar. Tiecies pēc mīlestības izrādīšanas, ne simpātiju, ko viņš bieži nepareizi iztulko. Nekādā gadījumā nenošķiries niknuma motīvu dēļ, bet drīzāk aiz mīlestības. Paskaidro, ko tu dari, kādēļ. Paskaidro, ka vairs nepiesegsi alkaholiķi atvainojoties citiem. Tu vairs nepalīdzēsi dzert, dodot naudu, pērkot alkaholu, negrozīsi lietas, pieslēpjot viņa vai viņas dzeršanu. Paskaidro, ka pildi savu kalpošanu Dievam citādi, nekā pilnīgi iesaistoties alkaholiķa dzīvē. Taču nomierini, ka nošķiršanās nenozīmē pamešanu. Tu viņu mīli. Dievs mīl mūs un mūsu grēki nekad neaizšķērsos ceļu pie Viņa Kristū, drīzāk tie stiprina sadraudzību ar Viņu. Izskaidro alkaholiķim, ka patiesi centies rīkoties pēc Bībeles motīviem, līdzīgi kā Dievs ar Israēlu. Pārliecini, ka tava nošķiršanās nav paziņojums par viņu tiesāšanu no tavas puses. Uzsver, ka arī tu esi vienkāršs grēcinieks citās jomās, uzmanies, ka neliec viņam padomāt, ka uzskati sevi par pareizāku, nekā alkaholiķis, vai labākā pozīcijā pret Dievu, nekā viņš, jo tavi grēki nav tik atklāti. Atgādini par pantu Bībelē, kas saka ”Dažu cilvēku grēki ir visiem zināmi un iet viņiem pa priekšu, bet citiem grēki vēl arī seko” [un tas attiecas uz alkaholiķi], ka citiem ir grēki, kas vel tikai paredzami(1. Timotejam 5:24). Un pie šīs otrās kategorijas, tu vari teikt no sirds, esi pieskaitāms arī tu, un tu esi noraizējies par to.
Beigās ir jārīkojas pēc principa “Iesim ar Dievu”. Taču tas, protams, nenozīmē vienkārši aiziet no problēmas. Mēs nevaram kādu galīgi izmainīt neko nekontrolējot, lai arī daudziem piemīt nedaudz no “Kristus kompleksa”, tēlojot Dievu, domājot, ka vienīgi mūsu rokās ir viss, lai kaut ko mainītu. Un mēs sliecamies slikti justies, kad nevaram to sasniegt. “patiesa mīlestība nemeklē savu labumu” (1.Korintiešiem 13:5); mūsu mīlestībai pret alkaholiķi jābūt tīrai un daļai no mūsu pašu mīlestības pret sevi. Pašpaļāvība Jēzū nav bijusi iespaidošanās no tā, cik maz esam atbildīgi par Viņa darbiem. Viņam bija dienas kārtība, taču Viņš to nekad nav uztiepis. Mūsu robežai jābūt stingri noteiktai, ka netiekam ietekmēti no atkarīgās personas, pārņemti ar viņu tā, ka tas kaitē mūsu attiecībām ar Dievu. Lielais padomdevēju apjoms rāda, cik vienkārši pat profesionāļiem ir iekrist šajā lietā. Galu galā mēs varam tikai apzināties sevi un savu atbildību par esošo. Iedomāsimies un mēģināsim panākt ikdienišķu mājas dzīvi. Tas nāk par labu ne tikai iesaistītajiem bērniem, bet arī kaut kādā mērā liek kļūt par sitoācijas kontrolētāju stāvoklim, kurš citādi ir haotiska ģimenes sitoācija. Tad būs regulāras maltītes, regulāra Bībeles lasīšana un centieni izprast. Atpūta un naktsmiegs regulārs. Šīs lietas netiks traucētas tik tālu, cik fiziski esi spējīgs tās uzturēt. Izlasiet un pārlasiet 37. Psalmu, pasvītrojot, cik reizes ir minēts “neraizēties” jebkuros apstākļos- mūsu personīgo attiecību ar Dievu un cerību uz mūžīgo dzīvi dēļ. Raizes ir viena no skaidrām un raksturīgām pazīmēm ģimenēs, kuru vidū ir alkaholiķis.
Kaut reize, kad alkaholiķis ir iznests līdz atteikšanās fāzei, tā paver reālas iespējas. Ir pieejami pieredzējuši konsultanti, gan Kristadelfiešu, gan laicīgie, un anonīmo alkaholiķu zari ir izplēsti pār pasauli. Mans ieteikums noteikti ir mēģināt dabūt kvalificētu Kristieti, uz Bībeles pamatiem balstītu konsultantu, kuram jāiejaucas tiklīdz, kā alkaholiķis to vēlas. ‘Slimība’ patiesi ir ārstējama, ar Dieva palīdzību! Tikai 15% Amerikas alkaholiķu ārstējas pēc pašu brīvas gribas. Vairākumu sastāda tie, par kuriem kāds rūpējas.
2.5 Pacietība un piedošana
Nepastāv ātra izārstēšana no alkaholisma. Ātri gaidošo rūpju cerības tiek pieviltas. Savā ziņā tas ir kā izaicinājums ticībai uz Dievu, kas parādās cilvēkam sakot ‘nekad nesteigties’, kā brālis Džons Tomass mīloši tika teicis. “Esi kluss tā kunga priešā un gaidi uz Viņu” (Psalmi 37:7), Dāvids teica. Šī ir iespēja sasniegumam, lai arī kādā sitoācijā mēs nebūtu. Alkaholiķim vajadzīga vieta, kur atgriezties pēc atkārtošanās bez kaitīga kauna, citādi varētu sākt dzeršanu atkal. Šī ‘vieta’ var būt virtuves galds, pļāpājot ar savu meitu vai sievu; taču šajā ‘vietā’ nedrīkst būt slēpta neizdošanās vai kur patiesā nozīme viņa darbībai tiek slēpta. Kauna un vainas atvienošana tikai apstiprinās alkaholisma faktu sitoācijā. Ir svarīgi, lai šī ‘vieta’ būtu arī vieta, kurā var būt atklāts un uzticēties. Tik tiešām nedrīkst lauzt šo uzticēšanos un izpļāpāt to citiem, it īpaši neapmierinātības brīžos. Šīs virtuves ‘konferences’ vai kas, vai kur tās nebūtu, tām jābūt reālām vietām, kurās alkaholiķis var atrast drosmi atkal uz sevi paskatīties bez kauna, un pieņemt kādu lēmumu. Viņiem nepieciešama akurāta ‘aizmugure’, kas dod skaidru bildi par īstenību, no kuras izvairījušies, un kuru radījuši. Viņiem vajadzīga tās aizvietošana: pastāv liela pretruna starp viņu vārdiem, principiem un darbiem.
Lūgšanai piemīt spēks. Tā tiešām maina lietas. Dievs grib, lai lietas tiktu darītas trešajā vietā aiz lūgšanām un palīdzības citiem. Tā kad Viņš redzēja draugu ticību, Viņš piedeva un izārstēja paralizēto (Marka ev. 2:5). Pēc katras diskusijas ar alkaholiķi, novadi rezumējošu lūgšanu. Samuēls teicis, ka pārstāt lūgt par grēkojošo Israēlu nozīmētu grēkot pret Dievu. (1.Samuēla 12:23). Vajadzība pati par sevi ir lūgt. Nav vajadzības pēc vaimanājošas lūgšanas no Maskavas torņa; traģiska alkaholiķa vajadzība ir lūgšana. “kopalkaholiķi”- alkaholiķa ģimene, kā to mēdz saukt,- saskatīs vilinājumu atļaujot lūgšanu, kas kļūst par rutīnu, nolaižoties jūtu ejā, bez reālas ticības, ka Dievs dzirdēs. Šī iemesla dēļ īsta lūgšana Svētajos Rakstos attēlota kā cīņa, cīkstoties starp sevi un Tēvu, kurš vēlas ko vērst uz labu. Kad mēs lūdzam ‘lai nāk Tava valstība’, mēs lūdzam, lai Dieva griba piepildās mūsos un Viņā mūsu dzīvēs. Mēs lūdzam, lai Viņš kļūst par galējo autoritāti mūsu dzīvēs, vadot ejā uz Valstību, kas noteikti nāk. Ikdienas lūgšanā mēs ļaujamies, lai mūsu griba kļūst par Dieva gribu.
Galīgs alkaholisma izmisums, atkarības ceļa mistērija, problēmas grūtības līmenis to atrisināt sānis no ‘Augstākā spēka’ ir spēcīga motivācija lūgšanai. Jūs esat līdzīgā pozīcijā kā Jeremija, kurš dzīvoja blakus atkritējam Jūdam, grēka sausuma nolādēta, viņu grēku dēļ:”Vai tad ir pagānu dievu starpā tāds, kas liek lietum līt? Jeb vai debesis var dot lietu pašas par sevi? Vai ne Tu, Kungs, mūsu Dievs, esi tas? Mēs ceram uz Tevi, jo Tu esi to visu darījis.” (Jeremijas 14:22). Un lūgšana ir cerīga. Bezcerība ir skaidra lielākā sajūta starp alkaholiķiem. Ja mūsu pašu robeža ir konkrēti novilkta, mēs sevi varam neviltoti iepriecināt ar tiešu cerību uz mūžību, kas mūs gaida. Taču ja mums ir ticība, ir pamats cerībai pat mūsu alkaholiskajam draugam. Iedomājieties Tēvu, kurš kāri gaida savu dēlu atgrie&#